Vilciena proza

Rīga – Torņakalns. Jau atkal putni lido un smaržo pēc nogurušām tramvaja sliedēm un gaisa, kam jāatpūšas, jo tas kā audums pieelpots, izelpots, aprunāts, caurrunāts. Sliedes, vilciens, pirmais, nē, šovakar otrais vagons – lai citādāk. Zasulauks – Depo – Zolitūde. Paslīd garām. Kontroliere joprojām nepārbauda biļeti un neliekas manām. Jau atkal domāju, ka tāda abonamenta...