Visi nedēļas sākumā kaut kur iet no rīta, jo domā, ka būs mazāk cilvēku. Viens caur otru domā, ka cits domā to, ko viņš pats nedomā. Un tā mēs attopamies pārbāztā telpā. Pirmājās trīsdesmit minūtēs pašamierinājuma smīni pazūd no tiem, kas bija ieradušies visātrāk līdz ar viņu pašu aiziešanu, tomēr palikušie saskatās, katrs cenzdamies parādīt... Continue Reading →