Runā, ka labākās dejas ir vienatnē un tā it kā neviens neskatītos. Ļaujoties savam (lai arī cik banāli) sirds ritmam. Tāda mūzika sen nav skanējusi, kas liktu rakstīt tā it kā neviens nelasītu manas ikdienas laimes, varoņdarbus un sāpes. Un tomēr kad tālumā dzirdu kāda pildspalvu skrāpējot lapas reljefu man pārskrien tirpas, bet rokas savelkas... Continue Reading →