Sala

Man ir sajūta, ka visu dzīvi esmu izvēlējusies kādu citu sevis vietā līdz nonācu uz salas, kur pēc saulrieta apstājas laiks un astoņas stundas šķiet kā puse no vienas. Tajā papildina, nevis atņem; piedāvā, nevis pārdod. Uz salas var runāt tikai taisnību, tāpēc sirdij ir viegli un aukstais nakts gaiss ir meditācija noslēgtai dvēselei. Pazūd visas sāpes, kad ieelpoju. Man vairs nav nekā un ir viss vienā mirklī, es lidoju.

Sēžot viena gaisa vilciena attālumā no Tevis ir sajūta, ka tās ir 2 pasaules, kas satiekas, ne cilvēki. Jā, tiešām tik klišejiski, jo nemaz runāt nevajag, tikai blakus būt un vienam otra zvaigznēs skatīties. Mums vētra iet apkārt un tālumā rūc, bet te nav nekā, kas mūs varētu izjaukt, kamēr sapņojam.

Tavs skatiens ir spogulis visam, ko daru. Ļoti gribas uzticēt un atklāt visu vien tāpēc, ka redzi mani tā kā cits nevar. Es eju pie Tevis tuvāk, jo nebaidos. Iedomājies, kāds cilvēks es varētu kļūt un kāds Tu. Un lai arī kā, es tiešām negribu Tev pieskarties, jo man ir bail pārtraukt trauslās klusuma rindas. Saki, ka arī Tu redzi, ka nekas no tā nav paliekošs. Vai viss var palikt tik viegli?

Un man kļūst žēl, ka sapņi nespēj dzīvot nomodā. Tāpēc arī Tu nepieskaries manai rokai un ir tik skumji, jo Tavs skatiens mainās. Tu ļoti vēlies būt īsts un acis, kas dienas saulē mirdz zilas un skaidras, tagad vairs asaru palagi neļauj ieraudzīt. Ir grūti, kad tā kādam sāp, jo arī man gribas vairāk nekā tikai Tev pretī būt. Tomēr izvēlos neizstiept roku un neriskēt. Tev nevajag kādu, kas negrib dot visu.

Tā mēs stāvam, visu laiku domājot, ka vētra gājusi apkārt, kad izrādās esam tai bijuši tieši pa vidu. Un nekas nav mainījies, izņemot visu.

Tagad jau Tavs skatiens ir vilšanās tukšuma pilns. Pazūd smaida rievas sejā, nolaižas rokas. Vai es eju no Tevis tālāk vai Tu aizej no manis? Kāda vispār starpība? Tu tāpat zini, ka man esi viss, kas nevarētu būt. Un lai arī kā, bet tagad es tiešām gribu Tev pieskarties, jo vēlos attaisnot sāpes, ko var nodarīt cilvēkam tikai vārdi. Es apskauju Tevi, lai atvadītos.

Lūdzu, atvaino, ka pamodos pirmā un neļāvu izsapņot līdz galam.

Un atvaino par to, ka es mīlu savu jūru un tās zvaignes.

Tu joprojām esi īsts piepildījums. Varenliels.