Tā bija pusstunda. I Atpazīsti, ka tas ir tikai tavā galvā Es uzkāpu uz sava torņa pēdējā pakāpiena. Es zināju, ka tas ir pēdējais, jo vairs nebija spēka būvēt. Tā visa smilšu pils lieta patiesībā bija jau kā jenga puzle, kur no augšas skatoties apakša bija miglā un augšā gaiss pavisam retināts, tāpat kā atstarpes... Continue Reading →