Mēs esam mūzikas intervāli, kas meklē harmoniju. Tā taču saka - dzīvei jābūt harmonijā ar...? Jo visam citām arī ir savs intervāls.Katrs intervāls skan kā laiks, kas pavadīts uz zemes, bīdot noti pa notij uz priekšu. Tā mēs skanam viens virs otra neskaitāmās dimensijās.Meklējot savu pilnīgo un laikam līdzi mainīgo. Kā lai atrod intervālu kas... Continue Reading →
Mirkļi
Tie ir tie mazie Strīdīgie, bet patiesie Mīļie Netveramie Garlaicīgie Lielie un nozīmīgie Pārāk smagie Ļoti steidzīgie Pirmie vai pēdējie Izstieptie Skrienošie Pastāvīgi mainīgie
Domu gājiens
Dažreiz es gribētu tevi paņemt līdzi un aizvest tur, kur es parasti varu nonākt tikai viena.Tā ir tāda vieta no kurienes nemaz tā īsti atgriezties nevar, vienmēr viens rokas pirksts paliek pieskāries. Mani soļi upes krastā atstāj dziļas pēdas slapjā zālē. Tur neviens cits nav staigājis - tā ir mana upe. Tie ir mani koki.... Continue Reading →
Laipni lūgti
Mans blogs man ir bijusi svēta lieta - rādīt tikai dažiem tiem un vispār tas ir ļoti privāti. Un vēl! Vai es pati vēl varu rakstīt latviski? Bet es padomāju 6 gadus un sapratu, ka nav nekā labāka. Tā kā es esmu šeit, lai to darītu.
Caurvējš
Durvis atveras manā pakrūtē. Pūš. Sajūta, ka redzi man cauri. Vari ielīst un pateikt kā tur izskatās. Citādāk es jūtos kā teikums, kam citi prot lasīt pāri pa diagoāli.Vai reklāmas džingls, kas centās, bet nebija lipīgs.Čipsu pakas gaiss ko pieņem par pašsaprotamu.Okeāns, kuru retais zina, jo peldas tikai abos galos. Bet Tu redzi mani -... Continue Reading →
Tukšs
Kad jūti, ka vairs nevari aizklauvēties Zini, ka vairs netiksi iekšā pa durvīm Redzi, ka neielaidīs neviens Tikai tad patiešām saproti, ka ir jāaiziet Un ne ātrāk. Kamēr jūti, ka vari Zini, ka tiksi Redzi, ka skatās caur atslēgas caurumu Neviens nesapratīs.
Sastrēgums
Tajā vienā brīdī, kad ieskatījos Tev acīs nedaudz ilgāk, Tu mani dzirdēji bez vārdiem, es zinu. Bet mēs aizgriezāmies it kā nekas nebūtu noticis, jo par mīlestību skaļi nerunā. Brīnumus vēro klusējot.
->-
Cilvēku nedefinē mantas Cilvēks definē mantas ''Tā soma ir dārgāka par manu dzīvi, nevaru to pazaudēt'' teica meitene transportā saviem draugiem. Un es domāju - vai tiešām? Un kā tas ir iespējams, ja katrā cilvēkā ir paša Visuma esība, esence un vienojošs spēks ar radīšanas potenciālu. Kā?
Dari
Kad Dievs runā caur tevi, tu klausies un tu dari. Tu kāp uz skatuves un dziedi, dejo studijā un no māliem veido to, kas iegulst rokās tā, lai tas jūtas pareizi. Tu pārvari bailes un satraukumu, lai īstenotu to, kāpēc esi šajā pasaulē. Tu zīmē to, ko redzi prātā un nevari izskaidrot citādāk, kāpēc tieši... Continue Reading →
Centrā
Esi pateicīgs par visu pa vidu - Mīļu smaidu, joku vai nejaušu pieskārienu Un par laiku uz zemes, ko dzīvot